Žurnāla pagarinātājs
Denijs Boils
Filmas "Trainspotting" režisora Denija Boila jaunākais veikums "Graustu miljonārs" stāsta par trūcīgu indiešu jaunekli, kas piedalās spēlē "Gribi būt miljonārs?", kaut miljonus patiesībā nemaz nekāro.
Kāpēc šoreiz filmēji Indijā?
Filmas var uzņemt dažādās pilsētās. Šo mēs filmējām Mumbajā, un tas bija ļoti aizraujoši. Vēl viena pilsēta, kas mani ļoti interesē, ir Berlīne.
Bet iepriekš tu taču nebiji bijis Mumbajā?
Jā, tā bija pirmā reize, taču mans tēvs tur pabija kara laikā. Es nemaz nezināju, ka tūkstoši britu un kanādiešu kareivju, gatavojoties iebrukumam Japānā, tika tur apmācīti veselus četrpadsmit mēnešus. Mans tēvs bija Mumbajā, kad uz Hirosimas tika nomesta bumba. Viņš pazina vīrus, kas to paveica. Viņi zināja, ka nemirs un dosies mājās. Jocīgi, vai ne? Tēvam tolaik bija ap divdesmit. Viņš bieži stāstīja par Indiju un to, cik dzīve tajā ir atšķirīga. Allaž esmu vēlējies aizbraukt uz Indiju, taču vienmēr biju aizņemts darbā. Kad filmējām "Pludmali", bija paredzēts, ka mēnesi pēc tam pavadīšu Taizemē. Tomēr tā nenotika, jo "Pludmales" uzņemšana bija sarežģīta. Pēc tam ienāca šis scenārijs, un man tas ļoti iepatikās. Domāju - tas ir brīnišķīgs.
Vai apzinies, ka esi radījis meistardarbu? Kopš pirmizrādes Toronto Filmu festivālā par to runā visi.
Šo filmu taisījām ar lielu prieku, un, manuprāt, to var just. Tā nav vienkārši filmas uzņemšana, tas ir īpašs dzīves mirklis.
To var just arī, noskatoties filmu! Denijs Boils savā vislabākajā formā!
Patīkami to dzirdēt. Man nebija nekādu šaubu par cilvēkiem, kas kopā ar mani taisīja šo filmu. Paņēmu līdzi kādus desmit filmēšanas komandas locekļus. Ne visi no viņiem bija tādā sajūsmā kā es, taču tā ir viņu pašu vaina, nevis Indijas. Ārzemnieki vienmēr sūdzas, ka Indija ir pārāk haotiska, piebāzta, karsta un smirdīga. Problēma ir attieksmē. Tas ir imperiālisms - viņiem šķiet, ka viņi visu zina labāk par vietējiem. Indiešu kultūra taču ir tūkstošiem gadu sena un bagāta! Un kā viņi strādā... Tajā ir sava kārtība - neredzama rietumnieka acīm, taču tā pastāv. Indijā valda viena no lielākajām demokrātijām pasaulē. Viņu sasniegumi ir brīnumaini. Ekonomiskais pieaugums sasniedz 10% gadā. Bet, jā, filma man, protams, ļoti patīk.
Kāds kritiķis man teica: „Vispirms Boils glorificēja narkomānu dzīvi filmā "Trainspotting", tagad viņš glorificē graustu dzīvi." Ko tu teiksi aizstāvībai?
Abās filmās esmu centies sniegt ieskatu no iekšienes. Tas nav vienkārši, jo īpaši, ja runa ir par citu kultūru, kurā tu esi ienācējs no malas. Pirmie testi ar kameru man nemaz nepatika. Viss izskatījās tik samāksloti. Vienīgā iespēja, kā radīt pārliecinošu darbu, ir raudzīties uz to no iekšienes - no filmas varoņu perspektīvas. Arī narkotiku kultūru patiesi atainot iespējams tikai, paraugoties uz to no iekšpuses. Manis paša pieredze ar narkotikām ir eiforija, lidojums. Nav iespējams uztaisīt kārtīgu filmu, ja visu netver pamatīgi. Indiju nav iespējams parādīt, ja tu no tiesas neesi pabijis graustos. Tas ir tāds kā valsts sirdspuksts. Tas ir jāredz. Un ir jāparāda, cik smagi tur ir. Filmā ir dažas skarbas ainas, arī "Trainspotting" tādas ir. Filma ir daudz komplicētāka, nekā klasikas piekritējiem ierasts. Reizēm jāmet izaicinājums klasiskajam skatījumam uz lietām.
Vai, tavuprāt, ļaudis Indijas graustos ir laimīgi?
Jā. Mēs gribējām filmēt Daravi, vienā no lielākajiem graustu rajoniem pasaulē, tur mitinās vairāk nekā divi miljoni cilvēku. Tā ir satriecoša, labi organizēta vieta. Turienes ļaudis pārstrādā eļļas kārbas. Vesela armija! Gribēju to nofilmēt, taču vīrs, kas vada pārstrādes procesu, mums atteica. Viņam nebija iebildumu pret to, ka mēs tur atrodamies, taču filmēšanas atļauju viņš liedza. Vaicāts, kamdēļ tā, atbildēja: „Esmu divas reizes ielaidis te "National Geographic", viņi divreiz fotografēja, un abas reizes es teicu, lai savā rakstā nesauc mūs par nabadzīgiem, taču abas reizes viņi izdarīja tieši to. Tāpēc es nevienam vairs neļauju šeit filmēt." Tā ir pašlepnuma lieta. Šis vīrs strādā un vada savu kompāniju jau 30 gadus, nodarbinot 25-50 cilvēkus, kas par to ir laimīgi. Rietumi varētu pamācīties no indiešiem šo to par otrreizējo pārstrādi. Kā viņus iespējams nosaukt par nabagiem? Cilvēki ir pārsteidzoši tīri, gluži kā savulaik stāstīja tēvs, lai gan visapkārt valda netīrība un nav tualešu, viņi kakā uz zemes. Taču, aplūkojot mājas no iekšpuses, pārliecinies par tīrību. Tur dzīvo astoņi cilvēki, bet māja ir nevainojama. Tā ir pretruna. Mums nav ne mazākās nojausmas par graustiem, mēs gribam viņus žēlot, taču tas ir garām, kad palūkojies uz to no graustu perspektīvas. Tas nenozīmē, ka graustos nav problēmu vai neplosās gangsteri. Problēmas, protams, ir, taču tās tiek risinātas. Šie cilvēki vēlas dzīvot kopā. Viņi nealkst pēc dzīves ķieģeļu sienās jaunajā Mumbajā; viņi vēlas saglabāt savu kopienu.
Ņemot vērā nupat dzirdēto, vai viens no filmas vēstījumiem nav par to, ka graustu cilvēki nav izglītoti, taču viņiem piemīt sava veida inteliģence?
Tieši tā - dabiskā inteliģence, nevis šķietama izglītība. Filmā policisti netic filmas varonim. Viņi domā, ka jauneklis ir krāpnieks, jo nespēj aptvert, kā iespējams zināt atbildes uz visiem spēles jautājumiem, kaut tās vienkārši ir viņa paša zināšanas. Mans tēvs pameta skolu 14 gadu vecumā, jo nomira viņa tēvs, un bija jāstrādā, lai uzturētu ģimeni. Viņam nav izglītības, taču viņš ir ļoti gudrs cilvēks. Jābūt ļoti uzmanīgam, iedalot cilvēkus kategorijās. Man patīk, ka filmas varonis ir gudrāks par visiem pārējiem. Otra lieta - man patīk, ka viņu neinteresē nauda, it nemaz, un tieši tāpēc viņš uzvar. Viņu interesē noturēties spēlē pēc iespējas ilgāk.
Vai filma ir balstīta uz patiesiem notikumiem?
Grūti pateikt: daži cilvēki apgalvo, ka tajā ir sava daļa patiesības, bet uzrunāti atbild noraidoši. Tāpēc mēs sakām, ka tas nav patiess stāsts, kaut varētu būt. Tāds stāsts ir pelnījis būt patiess.
Kā izdevās apvienot savu brigādi un Indijas filmēšanas grupu?
Man līdzi bija desmit savējie un dažas galvenās figūras indiešu vidū: aktieru atlases vadītāja, kas beigās kļuva arī par otro režisori, jo visu laiku atradās līdzās. Viņas nozīme filmas tapšanā ir nenovērtējama. Vēl man bija pirmais režisors - ļoti svarīgs tieši man, jo ik reizi norādīja uz manām kļūdām. Viņam nebija ne mazāko baiļu pateikt, ka es kļūdos. Ne visiem no maniem britu kolēģiem patika apstākļi, kādos mēs strādājām, tomēr es no viņiem gaidīju un prasīju pilnīgu atdevi. Lielākā daļu indiešu nāca no Bolivudas kino industrijas.
Vai arī aktieri ir no Indijas?
Jā, visi nāk no Mumbajas, tikai viens džeks dzīvo Londonā. Man bija grūti Mumbajā atrast galvenās lomas tēlotāju, jo viņi visi ir ļoti muskuļoti. Bolivuda no jaunajiem aktieriem taisa muskuļu kalnus. Man nevajadzēja action varoni, bet gan visparastāko džeku.
Vai visiem aktieriem bija iepriekšēja darba pieredze?
Vieniem bija, citiem ne. Galvenās lomas tēlotāju atradām Londonā. Deviņiem svarīgāko lomu tēlotājiem nebija nozīmīgas iepriekšējās pieredzes. Pārējie bija aktieri no Bolivudas.
Vai apkārt filmēšanas laukumam nesavācās krietns bars cilvēku? Nevajadzēja celt nožogojumu?
Tā nav pareiza attieksme. Nevajag neko slēgt vai ierobežot. Daudzi Rietumvalstu tūristi lidostā ķērca uz indiešiem, ka tā nav pareizi vadīt lidostu, ka viņi to izdarītu daudz labāk. Tā nedrīkst. Indieši ir jāpieņem tādi, kādi viņi ir. Protams, ieraugot kameru, apkārt pulcējas cilvēku bari. Viņu ir tūkstošiem! Ieinteresēti notiekošajā, viņi var stāvēt un vērot visu dienu. Tas ir jāpieņem, un ir jārod veids, kā tikt ar to galā. Mēs pat izmantojām viņus masu skatos. Galvenais - neblenziet kamerā!
Tu nepārprotami jūsmo par Indiju. Daudzi, kas tur pabijuši, pārdzīvo spēcīgu kultūršoku.
Tur, saprotams, ir jāsagremo daudzas lietas. Jāiziet cauri iekšējām pārmaiņām, jo ierodoties bagāžā līdzi ir aizspriedumi, mūsos visos snauž sava veida rasisms un imperiālisms. Vācieši, briti, beļģi, francūži - mēs visi esam imperiālisti, kuriem ir grūti nejusties pārākiem par šiem ļaudīm, kas reiz bijuši mūsu impēriju pakļautībā. Arī liberālisms ir jāatstāj aiz durvīm, piemēram, žēlums pret ubagiem, kas paši speciāli amputējuši savus locekļus. Nedrīkst padoties šokam. Palūkojies uz to ar vietējo acīm. Viņi ir pieņēmuši savu likteni, savu nolemtību. Paraugoties uz Indiju no indiešu perspektīvas, iemantosi pavisam citu uzņemšanu, jo šī valsts ir ļoti dāsna. Indijā neviens nemirst badā. Lai kā būtu, neviens nemirst no bada, un viņi ar to ļoti lepojas... Atpakaļsaikni var just arī filmā.
Vai pēc filmēšanas beigām nejuties kā cits cilvēks? Vai pieredzētais atstājis uz tevi paliekošu ietekmi?
Protams. Tu iemācies, kur ir tava vieta. Indijā ļoti labi var saprast, kur ir tava vieta. Tu iemanto pazemību. Tas nenozīmē, ka nav jābūt ambiciozam, jāstrādā un jāsasniedz mērķi. Taču katram ir sava vieta uz šīs planētas, un tā ir jāciena. Indieši ļoti ciena mūsu planētu. Simtiem gadu viņi neizcērt kokus. Jaunas apbūves projektos viņi neizcērt kokus, bet veido apbūvi, rēķinoties ar tiem. Pirms divdesmit gadiem visi indiešus sauca par stulbeņiem, kas nevar nocirst koku. Nu mēs esam attapušies, ka nedrīkstam vairs notraukt ne lapiņas. Beidzot mēs esam tikpat gudri kā viņi. Indieši ir parādījuši ceļu. Tā var iemācīties ļoti daudz.
Tu esi viens no atzītākajiem režisoriem, kas ārkārtīgi daudz strādājis un saņēmis gan uzslavas, gan nopēlumu. Kā attiecies pret kritiku? Vai ņem to vērā?
Protams, es uzklausu kritiku. Patīkami tas nav. Es mācos un ņemu vērā dzirdēto, taču vienlaikus mācos mainīt attieksmi. Piemēram, filma "Sunshine" bija izteikta studijas filma, tehniski ļoti precīzi izstrādāta. Tas prasa ilgu laiku un notiek vientulīgā, nomaļā vietā. Un pēc tam es uztaisu pilnīgi atšķirīgu filmu Mumbajā. Man patīk reaģēt uz lietām un tās mainīt. Taisot "Pludmali", es sapratu, ka man neveicas lietas, kurās iesaistītas lielas naudas summas. Tas nav man. Man patīk strādāt mazliet pretēji un radīt filmas, kuru patiesā vērtība ir lielāka nekā to izmaksas. Man patīk šis izaicinājums, tas mani motivē celties no rītiem. Man mazliet patīk uzlūkot sevi kā neveiksminieku. Man patīk neveiksminieka domu gājiens - es vēl parādīšu tiem maitasgabaliem! Es uztaisu filmu, kas izskatās uz piecdesmit miljoniem dolāru, kaut patiesībā izmaksājusi tikai desmit miljonus.
Kā rodas idejas jaunām filmām?
Aplūkojot fotogrāfijas. Britu kino ir ļoti literārs, tas nav vizuāls. Es cenšos koncentrēties uz attēlu. Katrai filmai ir milzīgs bilžu arhīvs, kuru es ik pa laikam aplūkoju, ķeru iedvesmu un idejas ne tikai konkrētām ainām, bet filmai vispār. Tās nebija tikai Indijas bildes, tur bija lērums daudz un dažādu lietu, ko es krāju. Kad pienāk īstais mirklis, es jūtu, kāda būs filma.
Pat tad, ja vēlies uztaisīt mazbudžeta filmu, kas nepiesaistīs tik daudz skatītāju, cik tavas iepriekšējās filmas? Vai tagad dabūt naudu projektiem nav vieglāk?
Man ir ļoti veicies, jo mans veiksmes rādītājs ir diezgan augsts. Es varu dabūt sešus līdz septiņus miljonus mārciņu filmai, kurā nav nevienas zvaigznes. Lai uztaisītu filmu, pietiek ar manu vārdu un cienījamu scenāriju. Lai dabūtu vairāk naudas, vajag zvaigzni ar vārdu. Tā tas šajā industrijā notiek.
Intervija: ILEANA YOUNG / CELEBRITEXT
FHM marts 2009
Atpakaļ uz sarakstu
Parakstīšanās
Ikdienas tirdītājs
Rīta rēciens
- Kāpēc Bils Geitss naktīs nevar aizmigt? - Tāpēc, ka baidās, ka Čaka Norisa datoram uzkārsies "Windows"... (Iesūtīja Juris)
Izpaudies tu arī!
