Žurnāla pagarinātājs
Jānis Sprukts
Latvijas hokeja izlases spēlētājs Jānis Sprukts par hokeju, autogrāfiem uz ķermeņa un spēlēšanu Lielbritānijas hokeja līgā
Kā jūties pēc veiksmīgi aizvadītā pasaules čempionāta hokejā Šveicē?
Jūtos labi, jo komanda paveica lielu darbu. Galvenais iemesls bija tas, ka visi kopā bijām gatavi spēlēt no pirmās līdz pēdējai minūtei. Kad padari labu darbu, ir patīkama sajūta. Es pats atbraucu uz sagatavošanos tikai pašās beigās, nebijām ilgu laiku bijuši kopā, bet pārbaudes spēlēs visiem sakrājās niknumiņš, un tas beigās nostrādāja pozitīvi.
Ar savu spēli biji apmierināts?
Kopumā, jā, lai gan gribējās labāku statistiku, vairāk punktu. Ne vienmēr var gūt vairāk punktu. Kad atbraucām uz olimpisko spēļu kvalifikāciju, bija otrādi - krita iekšā; tagad vienkārši nebija punktu. Es par to neuztraucos, jo tas ir ļoti mainīgs faktors. Vienu gadu ir, citu gadu nav. Vienmēr gribas vairāk, bet tagad to mainīt nevar, atliek tikai skatīties uz nākotni.
Pēc atgriešanās no Šveices daži izlases hokejisti jūsmoja par fanu līdzi jušanu un norādīja uz lielo draugiem.lv profila aplūkošanas statistiku. Tu tai pašā laikā svešajiem neļauj ar sevi sazināties. Kā tā?
Manā uztverē draugiem.lv ir domāts tiešām draugiem. Protams, ir patīkami, ka fanu ir tik daudz un viņi visi mūs atbalsta, bet tas portāls man vairāk asociējas ar cilvēkiem, ar kuriem ikdienā varu kontaktēt. Ja tūkstošiem man rakstītu vēstules, tad... nu, neteikšu, ka tas būtu kaitinoši, bet man tam īsti nav laika. Ja es kādam atbildētu, kādam ne, mani varētu arī nesaprast.
Fani kādreiz ir nākuši arī uz mājām vai meitenes sūtījušas vēstules pa pastu?
Uz mājām nācis neviens nav, bet vēstules gan ir rakstītas, bet nekas traks tas nav bijis.
Kas ir jocīgākā vieta, kur tev prasīts autogrāfs?
Nezinu, vai tā ir jocīga vieta, bet man liekas dīvaini, ja prasa parakstīties uz ķermeņa. Ja tu dod parakstu, tu gaidi, ka cilvēks vēlas to saglabāt, jo autogrāfam ir kāda nozīme. Gados jauniem cilvēkiem tā laikam ir stila lieta, bet man grūti saprast, jo tai pašā vakarā tā autogrāfa vairs nav. Ja man katru dienu būtu jāparaksta kādam roka, tas liekas tā mazliet dīvaini. Bet to visu var saprast, jo nav tā, ka es atteiktu kādam parakstīt rokas.
Pats kādam esi prasījis autogrāfu?
Man liekas, ka ne. Varbūt bērnībā, bet nav bijuši tādi elki, ko būtu saticis vai no kā gribētos autogrāfu.
Nākamgad Latvijas izlasei jāspēlē ar Kanādu, Šveici un Itāliju. Kā tu vērtē mūsu izredzes?
Izredzes vienmēr ir labas, jo tu ej uz spēli ar domu, ka to uzvarēsi. Mēs nevienu brīdi neejam uz laukuma ar domu, ka varētu zaudēt vai nospēlēt vienkārši kaut kā. Bet principā izredzes ir pat labākas nekā šogad, jo šogad bija nomināli divas spēcīgākas izlases - ASV un Zviedrija. Nākamgad mums vajadzētu būt otrajiem, kas tiks tālāk ar punktiem. It kā grupa ir vieglāka, bet tagad jau grūti pateikt, jo var gadīties atkal zaudēt, piemēram, itāļiem, kā ir jau kādreiz izdarīts.
Esam uzvarējuši zviedrus, krievus, arī amerikāņus. Kad mums beidzot pa zobam būs arī Kanādas izlase?
Tas ir interesants jautājums, jo ir daudz lietu, kas mums jāuzlabo. Varētu sākt ar to, ka mums spēlētāju ir tik, cik ir - un tur neko nevar pielikt vai atņemt. No katra gada mums izaug tikai divi trīs spēlētāji, kas attīstās kaut kur tālāk un mēģina sevi pilnveidot, bet pārējie lēnām sevi izsmeļ, spēlējot Latvijas čempionātā. Viņiem nav pieredzes, ko gūt no ārzemēm vai augstāka līmeņa hokejā. Katru gadu izsitas viens vai divi spēlētāji, bet no iepriekšējiem gadiem divi beidz spēlēt. Cilvēku skaits nemainās, mainās tikai paaudze. Var teikt, ka tagad it kā ir jaunā paaudze, bet reāli tie ir daži spēlētāji. Un kandidātu loks mums ir vien 45 spēlētāji. Tāpēc, ja prasa, kad mēs pieveiksim Kanādu vai Ameriku... Viņiem izvēle ir no simtiem spēlētāju. Bet es domāju, ka tas laiks pienāks, tāpat kā pienāca laiks 2000. gadā Krievijai, šogad - Zviedrijai. Pašiem tam jānotic.
Pēc zaudētām spēlēm Latvijas izlasē nav bail doties uz ģērbtuvēm, kur treneris Oļegs Znaroks noteikti liek lietā ne to glaimojošāko vārdu krājumu?
Neko rupju viņš nevienam nesaka. Sagatavošanās posmā varbūt aizrādīja kaut ko, bet personīgi es to neesmu tā ļoti pieredzējis. Viņš vairāk akcentē momentus, kas spēlē aizvadīti kopumā. Tanī brīdī pēc spēles neesmu piedzīvojis nevienu treneri, kas izlādētos uz spēlētājiem. Varbūt viņš ir neapmierināts un kaut ko pasaka, bet treneris jau saprot, kā spēle ritējusi arī no spēlētāja viedokļa. Parasti spēles analizē, skatoties video, un tikai tad norāda kļūdas.
Tev jau ir skaidrs, kur tu spēlēsi nākamsezon? Latvijas līdzjutēji noteikti priecātos redzēt tevi Rīgas „Dinamo" formā...
Tas tiešām vēl nav skaidrs. Grūti pateikt, kā viss iegrozīsies.
Un kā ar Rīgas „Dinamo"?
Es cenšos no tā nodalīties, cik vien iespējams, jo tas ir mana aģenta darbs. Es labāk daru savu darbu - spēlēju hokeju un trenējos, bet pārējā puse paliek aģentam.
Ja tev kādudien zvanītu aģents un teiktu, ka sarunājis tev komandu Lielbritānijas hokeja līgā, kas nav prestiža, bet solītu tev vairāku miljonu līgumu, tu tiešām piekristu spēlēt tur?
Tas būtu apsverams jautājums, jo mēs visi strādājam maizes darbu. Protams, ka apsvērtu, kurš gan to nedarītu? Tas atkarīgs no naudas un situācijas. Es nemelošu un neteikšu, ka nauda nav svarīga, protams, ka tā ir svarīga. Nospēlētu vienu gadu tur, un tad varētu domāt kaut ko citu, kaut vai spēlēt gandrīz bez naudas. Hokejs arī ir darbs, un, ja tā ir sirdslieta, ir patīkami, ka tu saņem atalgojumu. Un, protams, tu domā par iztiku, jo negribas karjeras beigās palikt tukšā. Nodarbojoties ar sportu, jārēķinās, ka beigsi savu darbu aptuveni četrdesmit gadu vecumā. Tāpēc līdz tam laikam gribas izveidot dzīvi atbilstošu tam, kā esi strādājis.
Ir kāds hokejists, ar kuru gribētos kopā uzspēlēt?
Elku man nav bijis, bet vienmēr paticis, kā spēlēja Greckis. Šogad pašam patika spēlēt ar Mārtiņu Karsumu un Ģirtu Ankipānu. Lai gan čempionātā neizdevās gūt daudz rezultativitātes punktu, man vienalga patika ar viņiem spēlēt. Saprotam cits citu ļoti labi.
Ir kādi vārti, kuri īpaši labi palikuši atmiņā?
Lielākās emocijas bija spēlē ar Baltkrieviju, kad uzvarot tikām uz olimpiskajām spēlēm Turīnā [Jānis Sprukts spēlē guva divus vārtus - red.]. Un vēl, protams, vienīgais NHL gols, bet tas nav tik spilgts un sirdij tuvs.
Un spēle, pēc kuras bijis grūti aizmigt?
Tāda ir katra otrā! [Smejas.] Pēc jebkuras spēles aizmigt ir ļoti grūti, tāpēc daudzi spēlētāji prasa miegazāles. Tu esi sevi uzpumpējis ar adrenalīnu, esi joprojām spēlē un nevari atslābināties.
Tu esi arī datorspēlē „NHL'09". Esi kādreiz pats ar sevi uzspēlējis?
Nav gadījies. Bet zinu, ka esmu tur, man par to ir stāstījuši.
Ko tu dari, lai relaksētos? Tikai nesaki, ka arī spēlē golfu?
Golfs ir vairāk izplatīts Amerikā, bet man tas nav iegājies. Labāk uzspēlēju boulingu vai biljardu. Man patīk sporta spēles; nevaru ilgi nosēdēt mājās, ja nav bijusi nekāda fiziska slodze vai azarta sajūta. Nevaru mājās nosēdēt, mēģinu uzspēlēt futbolu vai basketbolu.
Kad spēlēji Floridā, satikies ar Kārli Skrastiņu un citiem latviešiem?
Satikāmies treniņnometnē un pēc tam, kad mani izsauca uz Floridas „Panthers", jo no Ņujorkas līdz Floridai tomēr ir baigais gabals - līdzīgi kā no Latvijas līdz Itālijai. Satikāmies, parunājāmies. Vēl satikos ar Kasparu Daugaviņu, Artūru Kuldu un Mārtiņu Karsumu. Bet arī tikai uz vienu dienu, jo nākamajā dienā jābūt citā pilsētā; ja tev ir trīs spēles trijās dienās, tas ļoti nokausē.
Kur esi pabijis, dzīvojot Amerikā?
Ročestera ir ļoti tuvu Niagāras ūdenskritumam, uz to bijām ar ģimeni. Kamēr biju nometnē, biju Floridā uz zoodārzu. Viņiem tas viss vairāk ir veltīts dzīvniekiem, var redzēt, ka dzīvnieki zoodārzā nav bēdu nomākti. Bet vairāk nekam neiznāca laika. Kā sākās sezona, tā nedēļā bija trīs spēles, kad nebija tās, tad treniņi. Katru mēnesi bija vien kādas divas no spēlēm un treniņiem brīvas dienas. Tad vairāk gribējās būt kopā ar ģimeni, nevis braukāt apkārt.
Kur smukākas meitenes - Latvijā vai Amerikā?
Noteikti Latvijā!
Garšīgāks alus?
Nedzeru, tāpēc nezināšu. Latvieši teiktu, ka Latvijā, bet es pats nezinu.
Tev kā Jānim droši vien nozīmīgi ir Jāņi?
Nozīmīgi tikai tāpēc, ka man patīk izbraukt ārpus Rīgas un pie dabas. Šogad domāju braukt pie Rēdlihiem uz laukiem, kur viņiem sabrauc daudz radu un draugu un ir tiešām svētku gars un patīkama latviska atmosfēra. Katru gadu notiek kaut kas jauns un ir daudz interesantu lietu, ko darīt; tās divas dienas paskrien nemanot.
Jāņos kādreiz esi pielaikojis arī tautastērpu un pastalas?
Nav gan gadījies, diez vai kādam izdotos mani pierunāt to uzvilkt.
Kādreiz esi izmantojis to, ka esi atpazīstams hokejists?
Varbūt nedaudz. Bet, ja esmu kaut ko pārkāpis, par to arī samaksāju.
TEKSTS: ARTIS KAMALS
FHM jūnijs 2009
FOTO: OĻEGS ZERNOVS
Atpakaļ uz sarakstu
Parakstīšanās
Ikdienas tirdītājs
Rīta rēciens
- Kāpēc Bils Geitss naktīs nevar aizmigt? - Tāpēc, ka baidās, ka Čaka Norisa datoram uzkārsies "Windows"... (Iesūtīja Juris)
Izpaudies tu arī!
