Ārpusžurnāls

Pozitīvs festivāls

Ir pasākumi, par kuriem aizmirst jau nākamajā dienā, tiklīdz tie ir beigušies. Tāpat ir pasākumi, par kuriem atceras vēl labu laiku. Pie otrajiem FHM pieskaita arī Positivus Festival, kuru nekautrējoties ierindojam arī pie gada gaidītākajiem muzikālajiem notikumiem Latvijā. Un FHM tik viegli neapmānīsi, jo labu mākslinieku, ko mēs jau iepriekš nebūtu dzirdējuši un redzējuši klātienē, nebūt nav tik daudz. Festivāla galvenajam saimniekam Ģirtam Majoram ir taisnība - festivālu veido cilvēki. Un ne tikai tie, ko pats esi paņēmis līdzi, bet arī tie, kas ir apkārt kāda mākslinieka uzstāšanās brīdī. Tie, kas naktī uzrodas pie tavas telts, lai apjautātos, vai iespējams pacienāties ar ko stiprāku vai arī sadabūt mitrās salvetes. Vai tie, kas pie tualešu būdām brīdina, kuras durvis labāk vaļā nevērt, ja vien nav vēlmes atbrīvoties no kuņģa satura pa muti. Arī šogad Positivus festivālu vislabāk raksturoja jau tā nosaukumā ietvertais vārds - pozitīvs. Tāpēc FHM īpaši priecājas, ka organizatoriem šī gada festivāls ir nesis peļņu, kas ļauj ticēt, ka nekur neizpaliks arī nākamā gada fests, kas noteikti būs vēl labāks.

1. diena jeb kas pie velna ir Pīters Dohertijs?

Salacgrīvā FHM ieradās jau laicīgi, atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, nepiedzīvojot nevienu sastrēgumu. Iesākumā ar draugiem apmetāmies automašīnu stāvvietā, lai sagatavotos festivālam tā, kā tiem parasti sagatavojas. Drīz arī atcerējāmies, ka mums bija sagatavota festivāla must-see programma un būtu vērts pie tās puslīdz pieturēties, bet, lai tas būtu pilnvērtīgi iespējams, bija nepieciešams atveldzēties jūrā un steidzīgi iekārtoties telšu pilsētiņā, jo tālu ceļu mērošana pēc koncertiem visticamāk nebūs iespējama. Uzmetām aci britu mūziķiem „Sons of Noel and Adrian" un devāmies ūdens virzienā. Jūras klātesamība pavisam noteikti ir festivāla liels bonuss, ja vien jūras gultne nebūtu tik akmeņaina. Nākamajā dienā medpunktā FHM uzzināja, ka visvairāk ātrās palīdzības automašīnu apmeklē tieši sagriezto pēdu īpašnieki. Sagriezta pēda vēl būtu nieks. Iznākot no jūras, šo rindu autors sev atklāja asiņainu to ķermeņa daļu, ko latviski apzīmē kā „ciska". Kāja izskatījās tā, it kā to būtu saķērusi neliela izmēra haizivs. Bet par savainojumiem ilgi nedrīkstēja uztraukties, jo bija taču jādodas baudīt mūziku. Iesākumā devāmies uz „I Love You" terasi, kur DJ Ulda Rudaka spēlētā mūzika sajūsmināja tik ļoti, ka pie tās kaislīgi skūpstījās meitenes un deju solī metās arī kāda piepūšamā gumijas lelle. Nākamie apskatāmie, lai gan reiz jau tepat Latvijā redzēti, bija „The Tiger Lillies", kas to jaunatklājējiem noteikti palika spilgtā atmiņā kaut vai mūzikas instrumenta - divroku robzāģa dēļ. Tālāk devāmies uz „Cēsu alus" skatuvi, lai noskatītos FHM gaidītāko Positivus Festival mākslinieku Pītu Dohertiju. Kāds gan jau arī pirms mums to ir teicis, bet varbūt tiešām būtu bijis labāk, ja arī šoreiz „The Babyshambles" līderis nebūtu ieradies vispār. Kālab tā? Tāpēc, ka vismaz saglabātos ilūzija par to, ka Dohertijs ir sava veida ikona. Katrā ziņā stāsti par šo mākslinieku ir krietni aizraujošāki kā viņa dziedāšana akustiskās ģitāras pavadījumā. Piedodiet Dohertija fani, bet Pīters vairs nav tas, kas pirms aptuveni diviem gadiem. To apstiprināja arī kāda mūziķa fane, kas virs pūļa rokām atsērfoja līdz mums un pajautāja atbildi negaidošo: „Kas tas pie velna tāds ir?" Apvainojušies uz Dohertiju, devāmies pie „Prāta Vētras", kas, kā jau ierasts, ātri vien spēja uzlabot garastāvokli. Un tas, ka Jubaltam dažbrīd neskanēja ģitāra (kā tiešām arī bija), neko no priekšnesuma nesabojāja. Ja pašus "prātniekus" varētu salīdzināt ar eksploziju, tad pēc viņu uzstāšanās uz skatuves kāpjošie „Reigani" spilgtos triko kostīmos jau bija atomsprādziens, kura neredzēšanu varētu nožēlot ikviens mājās palikušais. Šāds pirmās dienas muzikālais nobeigums FHM bija pietiekami labs, tāpēc devāmies izdzīvot festivāla citas puses uz telšu pilsētiņu, kur ballīte risinājās teju līdz sešiem rītā.

2. diena, 27. vecuma pazīme un 26. ērce

Jūlija un augusta apvienotajā FHM izdevumā rakstījām par 26 iemesliem, kas liecina, ka esi kļuvis vecs. Nu varam sarakstam pievienot arī 27. lietu - tu esi vecs, ja paguli trīs stundas un saproti, ka ar to ir par maz. Svelmainās saules apspīdētajā teltī vienkārši nebija iespējams pagulēt ilgāk par pusdeviņiem, neatkarīgi no tā, cik daudz (vai tieši maz) alkohola esi patērējis iepriekšējā vakarā, cik reizes esi atspēries no zemes, jūsmojot par kādu izpildītāju, vai vienkārši - cik ļoti saguris esi bijis. Labs palīgs labākam rītam gan bija „Merrild" telšu pilsētā ierīkotās dušas un kafija, ko sev bez maksas pagatavot varēja ikviens. Otrajā festivāla dienā nolēmām apmeklēt krietni vairāk koncertu, sākot jau ar vietējiem „Mundane". Pēc jūras apmeklējuma gan plāni mazliet mainījās, jo atklājās, ka FHM daiļā dzimuma pavadonei ir iekodusi ērce, uz ko operatīvi nācās reaģēt. Atbrīvojoties no ērces uzzinājām, ka tā šai dienā ir jau 26. izvilktais kukainis - un pulkstenis rādīja vien pusdienlaiku. Māsiņas vēl ieteica aizstaigāt līdz Salacgrīvas aptiekai, kam arī piekritām, jo labprāt vēlējāmies iestiprināties ar pārtiku ne no festivāla teritorijas. (Starp citu, arī festivālā varēja paēst, un ticam, ka to pat ļoti labi, bet FHM ticību festivāla pārtikai zaudēja tai brīdī, kad kādā pārdotuvē iegādājāmies kartupeļus ar gaļu sēņu mērcē. Kad bijām kādu brīdi ēduši savus kartupeļus un nevarējām atrast tur piesolīto gaļu, devāmies atpakaļ pie pavāra ar norādi, ka viņš aizmirsis pievienot aprakstā minēto gaļas gabalu. Uz to pavārs atbildēja, ka tāda nu tā gaļa laikam ir un visdrīzāk būs jau izšķīdusi. Kad norādījām, ka gaļas parasti neizšķīst tā, ka nav vispār saredzamas, pavārs garās runās neielaidās un ātri atgrieza par pirkumu samaksāto naudu.) Salacgrīvā izrādījās, ka pilsētas tirgotāji tomēr nav rēķinājušies ar tik lielu pircēju pieplūdumu. Festivālam tuvāk esošo veikalu plaukti bija pustukši, bet kafejnīcās pie ēdiena bija jāstāv vai nu pāris stundu rindās vai nebija vērts stāvēt vispār - esot beigušies pat pēdējie kartupeļi un pavārs nu no kaut kurienes vedot jaunus pārtikas krājumus. Salacgrīvas otrā galā atradām kafejnīcu, kur tiešām bija pat ēdiens un izteikti pie darba nepieradušas viesmīles. Kamēr mēs pusstundu gaidījām vienkāršu limonādi un pēc tam vēl stundu ēdienu, citi vīri pie blakus galda niekojās ar dzērienu, kas gan pēc krāsas, gan iepakojuma aizdomīgi atgādināja tosolu vai logu mazgāšanas šķidrumu. Par cilvēkiem, kas būtu saindējušies ar zilganu šķidrumu, vēlāk gan neko nedzirdējām.

Atgriezāmies festivāla teritorijā uz grupas „Instrumenti" koncertu, kas pulcēja pārsteidzoši lielas ļaužu masas. Jau sākumā minējām, ka laikam kļūstam veci, tāpēc nopriecājāmies, ka atbrīvojās vieta guļamtīklos, kur, klausoties mīlīgos „Instrumentus", necentāmies apmānīt nogurumu un ļāvāmies snaudai patīkamā ēnā. Jo tuvāk nāca vakars, jo tuvāk nāca arī divi otrās dienas gaidītākie mākslinieki - Šaineda O'Konora un Moby. Paklausīties īru mākslinieci sapulcējās krietni daudz interesentu, tiesa, visai mazs procents laikam saprata, uz ko īsti ir atnākuši, un viņas balss tā arī nespēja pārtraukt nemitīgās sarunas. Kad Šaineda nodziedāja arī vienu ne savu dziesmu - „Nothing Compares 2 You" (to, kā zināms, viņai savulaik sarakstīja Prinss), izskatījās, ka publika tomēr saprot: jā, Šaineda ir forša! Vismaz Moby bija tik skaļš un atraktīvs, ka izskatījās, ka viņa priekšnesumu izbauda visi, kas uzskatījuši, ka šis koncerts ir jāredz, vai vismaz tie, kam arī ir izteiktas antipātijas pret bijušo ASV prezidentu Džordžu Bušu (Moby viņam atkal jau veltīja ne īpaši labus vārdus, par ko klātesošie bija sajūsmā).

Pēcvārda vietā

Tie, kas neapmeklēja šī gada Positivus festivālu, noteikti garām palaida daudz labu iespaidu, jo šis festivāls kārtējo reizi pārliecināja ar atmosfēru. FHM satika daudz cilvēku, kas abās festivāla dienās redzēja vien pāris māksliniekus, bet par pašu pasākumu tik un tā bija sajūsmā. Jo, lai labi atpūstos, obligāti nav vajadzīgi Pīteri Dohertiji un vīrieši pandu kostīmos, svarīga ir arī atmosfēra, un to šis festivāls līdz šim vienmēr sniedzis vislabāko.

2 048 (Custom).jpg